REGULĀRI (Sestdiena-Svētdiena). Igaunija, Pjuhticas Dievmātes Aizmigšanas sieviešu klosteris :: Tūrisma aģentūra

Brīnišķīga iepēja atpūsties no pilsētas steigas, pavadot divas dienas klosterī, vietā, kura tika iesvētīta ar Dievmātes klātbūtni. Jūs varēsiet pastaigāt pa klostera taciņām, baudīt skatu no Pjuhticas kalna, ienirt svētajā avotā, padzert tā svēto ūdeni. Un palūdzot svētību, starp Dievkalpojumiem pastrādāt klostera labumā un dvēseles attīrīšanai.

Izbraukšana no Rīgas katru nedēļu sestdienās no rīta (6:50) komfortablā autobusā vai mikroautobusā, atgriešanās svētdienas vakarā (aptuveni 20:00). Izbraukšanas laiks no Rīgas ir atkarīgs no saskaņošanas ar klosteri.

Lūdzam Jūs ar sapratni un cieņu izturēties pret uzvešanās noteikumiem klosterī. Atrašanās klosterī ietver dzīvošanu klostera viesnīcā, dienas kārtības ievērošanu saskaņā ar klostera priekšnieces svētību, pa spēkam esoša darba izpildi, piedalīšanos Dievpakalpojumos. Svētceļnieku apģērbs nedrīkst būt izaicinošs un netīrīgs, sievietēm obligāti jābūt svārkos, kuri sedz ceļus un apģērbā, kurš sedz plecus, galvai jābūt apsegtai ar lakatu. Vīriešiem ir nepieļaujami šorti un īsas bikses, vēlams, lai vīrieši būtu ģērbti kreklos ar garām piedurknēm.

Klostera teritorijā ir atļauta fotogrāfēšana, fotografēšanai baznīcas iekšpusē obligāti vajag prasīt svētību. Klostera apskates ekskursijas laikā Jums būs izdevība uzzināt klostera vēsturi, lūgt Dievu klostera baznīcās, apmeklēt klostera muzeju.

Brauciena laikā kopā ar Jums būs cilvēks (pavadonis), kurš būs gatavs atbildēt uz jautājumiem un palīdzēt grūtā situācijā.

Pirms brauciena vēlams aprunāties ar kādu no darbiniekiem, tas atvieglotu Jūsu braucienu un paglābtu no nesaprašanās.

Pjuhticas Dievmātes Aizmigšanas sieviešu klosteris.

Igaunijas ziemeļaustrumos, starp Somu līci un Peipusa ezeru augsta kalna galā slejas Pjuhticas Dievmātes Aizmigšanas sieviešu klosteris.

“Pjuhtica”, tulkojot no igauņu valodas nozīmē “Svētā vieta”. Vēl laikos pirms kristietības šis kalns skaitījās svēta vieta, bet 16. gadsimtā ganiem,kuri ganīja aitas pie svētavota, parādijās zīme. Ozolu mežā uz kalna viņi ieraudzīja “Brīnišķīgu Kundzi debeszilā tērpā,gaismas apspīdētu, viņa staigāja starp ozoliem tā, itkā kaut ko meklētu..”

Apskatot birzi kopā ar ciemata iedzīvotājiem gani atrada Dievmātes Aizmigšanas ikonu. Pie ozola, uz kura atrada Dievmātes ikonu, ticīgie uzcēla česovņu. Tā sākās Pjuhticas kā pareizticīgo Svētuma slavināšana. Sākumā ikona glabājās Narvas katedrālē, bet pēc tam Svētā Pravieša Ilja baznīcā, ciematā Sirenecā. Katru gadu Dievmātes Aizmigšanas dienā ticīgie ar ikonu dodas krusta gājienā uz Svēto kalnu. “Ceļu nebija vispār, gāja pareizticīgie caur mežiem un purviem, pa šaurām taciņām, līdz ceļiem purvā..” – ierakstīts Sireņeckas annālēs.

1885. gadā pēc Svētītās Sinodes rīkojuma tika izveidota pareizticīgo draudze un garīdzniecība. 1891. gadā tā tika nosaukta par Dievmātes Aizmigšanas sieviešu klosteri. Kopienas sastāvam pievienojās mūķene Varvara no Kostromskas Bogojavļenskava klostera un trīs poslušņicas, Svētā Dievmāte neatstāja klosteri bez savas palīdzības. Palīdzīgu roku un atbalstu klosterim dažādos laikos sniedza Imperators Aleksandrs III, kņazs Sergejs Šahovskis – Estļandskas guberņas gubernators, Baltijas Pareizticīgo Sabiedrība, Maskavas ģenerālis – gubernators Ivans Terešķenko un citi. Lielu lomu klostera labiekārtošanā spēlēja Svētais Kronštates Jānis. Viņš rūpējās par klosteri, sūtīja naudu, ēdienu un jaunas iemītnieces. Neskatoties uz visām grūtībām un nedienām, kuras piemeklēja klosteri 20. gadsimtā, klosteris nekad netika slēgts! Lai cik grūti būtu klostera māsas vienmēr ir barojušas sevi un svētceļniekus. Sešdesmitajos gados, kad tika slēgti daudzi klosteri, Pjuhticu aizstāvēja Tallinas un Igaunijas bīskaps Aleksijs, vēlāk Maskavas un Visas Krievijas Patriarhs Aleksijs II. Vairākas reizes gadā Viņš brauca uz Pjuhticu, kur vadīja Svētku Dievkalpokums.

1968. gadā par klostera priekšnieci kļuva igumeņa Varvara. Pēc svētības un ar Svētā Patriarha palīdzību notika pilnīga klostera rekonstrukcija. Šodien klosterī ir sešas baznīcas, kelju korpusi, svētceļnieku viesnīcas, muzejs, nespējnieku patversme,saimniecības ēkas, jauna nocietinājuma siena. Klosterī ir 170 māsas. Iedzīvotaju dzīve paiet darbā un lūgšanās. Pjuhticas māsas atrodas arī Maskavas podvorjā, kā arī kalnu klosterī Jeruzālemē Svētajā Zemē. Māsas audze graudus, vāc dārzeņus, kopj mājlopus, strādā siltumnīcās, dārzos un bišu druvās. Māsas arī gatavo ziemai sienu, malku, sēnes un ogas, pieņem viesus un apkalpo svētceļniekus. Ziemas laikā viņas strādā ikonu gleznošanas, kā arī izšūšanas zeltā darbnīcās, viņas ir arī ļoti aizņemtas šūšanas un remonta darbos.Pjuhticas Dievmātes Aizmigšanas sieviešu klosteri katru gadu apciemo neskaitāmi daudz ciemiņu un svetceļnieku.

Klostera ēdiens tiek gatavots ar lielu mīlestību.

Klosterī aizliegts ēdienā izmantot gaļas produktus.

Lai nemulsinātu svētceļniekus, ar kuriem Jūs esat vienā grupā, lūgums- atteikties no gaļas produkt lietošanas brauciena laikā. Lai Jūs varētu iet pie Svētā Vakarēdiena Jums jāievēro gavēnis pirms tam, jāpiedalās vakara Dievkalpojumā , jāizlasa visas lūgšanas, kuras paredzēts izlasīt pirms Svētā Vakarēdiena, jāizsūdz gēki pie mācītāja pirms Liturģijas vai iepriekšējās dienas vakarā. Bez grēksūdzes neviens, izņemot bērnus līdz 7 gadu vecumam, nedrīkst iet pie Svētā Vakarēdiena. Kā arī Svēto Vakarēdienu drīkst pieņemt tikai tad, ja esat kristīts pareizticībā! Brauciena laikā ar jums būs pavadonis, kurš būs gatavs atbildēt uz jautājumiem un palīdzēt, ja rodas kādas problēmas.